Es varētu ilgi stāstīt par Dieva brīnumiem, ko esmu piedzīvojis. Bet šī ir mana liecība par to, kā Dievs mani izglāba. No jaunības sāku lietot alkoholu. Dzīvoju dzīvi bez lieliem mērķiem. Arī skolā biju slikto zēnu līderis. Ar to nelepojos. Tā es pamazām grimu šajā purvā. Kad jau bija ģimene un dēls, turpināju vieglprātīgi uzvesties. Piemēram pārkāpu laulību. Tā ejot šo ceļu, stigu arvien dziļāk. Atstāju ģimeni, aizgāju pie kādas vieglas uzvedības sievietes uz Bausku. Tur protams grimšana turpinājās tā pa īstam (caur alkoholu). Dzēru, bez apstājas gadus 20-25. Reiz kādās paģirās es stāvēju uz ielas un sarunājos ar cilvēku, kura nebija. Pienāca kāds cits cilvēks, uzsita uz pleca, es pieslēdzos viņam un sāku sarunu. Man bija arī citas halucinācijas. Staigāju naktīs pa kapiem u.tml. To visu paziņoja manai māmiņai. Viņa zināja par Dievu, bet baznīcā negāja un īsti Dievu arī nelūdza. Vismaz es to neredzēju. Bet tad viņa krita uz ceļiem un sauca uz Dievu. Nezinu, ko, bet domāju, „Glāb manu dēlu!” Visdrīzāk vārdu nebija daudz. Es jau kādu gadu biju staigājis tādā konkrētā pelēcībā. It kā maiss būtu galvā. Viss pelēks, bezcerīgs, drūms. Darba arī vairs nebija (tie bija 90-tie gadi, kad viss bruka). Un tad vienā dienā, izejot uz ielas, ieraugu zilas debesis, saulīti, puķes zied un smaidīgus cilvēkus. Dažās dienās es savācos, (izņēmu pajas no saimniecības, par ko biju aizmirsis) un atbraucu uz Ogri pie māmiņas. No manas iedzīves pāri bija palikušas divas somas ar drēbēm. Pārējais viss bija nodzerts. Man tur bija iekārtots divistabu dzīvoklis, iekārtots kā normāliem cilvēkiem, kamēr strādāju. Māmiņa mani pieņēma. Bet vairs nekas jauns manā dzīvē nemainījās. Turpināju dzert, nestrādāju, nezagu, bet dzēru katru dienu. Nesaprotu, kur uzradās nauda dzeršanai! Bet daudzi mani paziņas teica: „Tev jāiet uz baznīcu!” Nodomāju, ka viņiem visiem ar galvu nav kārtībā. Daudzi cilvēki teica vienu un to pašu. Tad es nodomāju: „Man jau zaudēt vairāk nav ko”. Varbūt varu arī aiziet. Un tā es aizgāju uz draudzi „Vārda Spēks”. Tas bija 1994.gada 16.-20.jūliljs. Viena lūgšana un visa dzīve sagriezās par 360°. Mana dzīve nostājās uz kājām. No tās dienas Dievs cieši tur mani savās rokās. Jo es to Viņam lūdzu: „Nelaid mani vaļā!” Es biju konkrētā bomža stāvoklī, tikai ar dzīves vietu. Dievs mainīja domāšanu, iedeva darbu. Arī tas bija brīnums. Pieteicos Trikotāžas kombināta apsardzē. Tur cilvēki stāvēja rindā pusi vai veselu gadu. Bija cilvēki ar augstākām izglītībām, jo ar darbu toreiz bija švaki. Manā darba grāmatiņā bija trīs fakti par atbrīvošanu no darba dēļ alkohola. Nekādu izredžu. Dievs domāja citādi! Mani pieņēma darbā divu nedēļu laikā. Konkrēts Dieva brīnums! Tā Viņš turpināja mani audzēt un vest tālāk. Cēla pašapziņu. Deva arvien labākus darbus. Pieradināja pie cilvēkiem. Man bija daudz kompleksu, kādi droši vien ir palikuši, bet veselu kaudzi Dievs ir noņēmis. Ir pagājuši gandrīz 15 gadi. Alkohols man ir palicis pagātnē kā svešinieks. Dievs turpina celt un stiprināt Savā Vārdā. Man ir bijušas vairākas pārdabiskas dziedināšanas sirdij. Vienkārši esmu pateicīgs Dievam par glābšanu. Par to, ka Viņš turpina veidot manu dzīvi. Esmu pateicīgs ka Viņš uztur šo draudzi; tas ir Viņa darbs. Paldies visiem, kas man ir palīdzējuši grūtā brīdī. Ir bijuši arī kritieni, bet Dievs vienmēr steidzas palīgā un pieceļ. Visbiežāk caur cilvēkiem. Mīļie, iekrampēsimies Jēzus drēbju vīlēs un nelaidīsim Viņu vaļā! Lai Dievs mums uz to palīdz. Esiet Dieva svētīti!