Sākšu ar to, ka mani sauc Solvita un esmu precējusies ar brīnišķīgu vīru Armandu un mums ir 2 bērni Kristiāna – 4 gadi un Valters – 9 mēneši. Esmu kristiete kopš 2009. gada 4. janvāra un mans vīrs kopš 2009. gada 15. marta. Dievs bija žēlīgs un atbildēja uz manām lūgšanām par vīru – atbilde bija ļoti ātri un pateicos vēl šodien par manu pestīto namu!

Manai meitai kopš dzimšanas bija slimība willibrands, kuru atklāja pusotra gada vecumā. Tā ir slimība, kas izpaužas ar sliktu asinsreci, jo asinīs trūkst viens recēšanas faktors. Šim faktoram norma ir no 50-160(refrences intervāls), bet Kristiānai bija 34, tātad ļoti zems! Piebildīšu, ko ļoti nozīmīgu, šī slimība ir neārstējama! Tas ir tā, ja cilvēks piedzimst bez rokas, tad tās vietā nevar izaugt cita. Tā arī Kristiānai šis iztrūkstošais faktors pats no sevis nevarēja rasties, un ārsti teica, ka ar to būs jāsadzīvo visu mūžu! Šī slimība reti ir meitenēm, tas nozīmē, ka viņai būtu jāuzmanās no sasitumiem, jo zilumi ļoti pampst, no zobu ārstēšanas, dzemdībās utml.. Viņai pie sasitumiem būtu jāšpricē zāles, kas aizstāj to asinsrecēšanas faktoru. Kristiānai piešķīra invaliditātes grupu. Teikšu godīgi, zāles nešpricēju, jo man likās drausmīgi, ka mazu bērnu pie katra ziluma visu laiku jādursta. Dzīvojām nemitīgās bailēs, ka viņa varētu nopietni sasisties un tad gan bez adatām neiztiktu. Laiks gāja un mēs kļuvām par Dieva bērniem un draudzes locekļiem draudzē ,,Dzīvības avots”. Kādu reizi uz Latviju bija atbraucis sludinātājs Ārons Bagvels. Ceturtdienā ierastā vakara dievkalpojuma vietā uz kuru gāju, bija jauniešu vakars, palaidu to garām, jo nebiju dzirdējusi ziņojumus. Tā kā biju ar meitiņu atnākusi, tad arī palikām. Dievkalpojumā bija aicinājums iznākt priekšā, lai lūgtu par cilvēku dziedināšanu. Mēs ar Kiku arī izgājām, lai aizlūdz par šo slimību. Mēs par to aizmirsām, bet ne Dievs! Mums bija jāiet pagarināt invaliditātes grupa. Aizejot pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma asins analīzēm, es paprasīju, lai paņem analīzes arī uz willibranda faktoru. Vēlāk mans vīrs ar analīžu rezultātiem devās pie hemataloga uz Vienības gatvi, paši analīžu rezultātus neapskatījām, jo māsiņa sacīja, ka willibranta faktors ir pazemināts. Vīrs dakterei (hematalogam) nolika analīzes uz galda un prasīja par grupas pagarināšanu, bet ārste par analīzēm brīnījās, jo faktors bija 119. Viņa sacīja, ka laboratorijā ir notikusi kļūda un analīzes jāpārtaisa. Mēs sapratām, ka tā nav kļūda, bet argumentēt ir neiespējami, ja cilvēks ir neticīgs. Šis laiks kamēr taisīja atkārtotās analīzes, mūsu ģimenei bija ticības pārbaudījums. Velns nāca ar meliem, ka tā ir kļūda! Es sev teicu, ka Dievs tik nežēlīgi nejoko un izvēlos ticēt Dievam! Lai noskaidrotu šo analīžu rezultātus, parasti paiet 10 vai vairāk dienas. Atbilde atnāca un slava mūsu uzticamajam Jēzum, kura brūcēs mēs esam dziedināti, faktors bija 134 (Dievs Kiku dziedināja pakāpeniski). Tad atkal no jauna devos pie ārsta, es viņai stāstīju, ka Dievs ir dziedinājis Kristiānu, bet ārste teica, ka tā slimība ir neārstējama. Tur bija arī māsiņa, tā savukārt sacīja, ka analīzes rāda, ko citu un novēlēja mums dzīvot laimīgi! Draugi mums sacīja, ka varbūt kļūda bijusi diagnozē, bet kā zināms Latvijā nav viegli dabūt grupu. Kristiāna bija izvadāta pa daudziem kabinetiem Vienības gatvē, lai noteiktu devu zālēm un cik viņai ir jāšpricē un kāds ir recēšanas laiks! Tā, ka bija noticis liels Dieva brīnums!

Gadu pēc tā, kad mēs kļuvām par kristiešiem, Kristiānai konstatēja bronhiālo astmu. Viņai ir alerģija uz putekļu ērcīti, kas izraisa iesnas, pēc tam sākas klepus un tad astmas lēkmes. Tā viņa mums slimoja ar intervālu ik pa 10 dienām. Pagājušais gads mums bija ļoti smags, jo es pati biju stāvoklī un Kristiāna regulāri slimoja. Lūdzām Dievu, šķita, ka nekas nenotiek, lai gan zināju, ka Dievam atliek teikt vienu vārdu un viņa būs brīva. Bet tad Dievs runāja uz mani caur 4. Mozus grāmatu 11. nodaļu par to, lai nesāku kurnēt un ar domām atgriezties “Ēģiptē”, jo domās jau rosījās, ka willibranda slimībai vismaz nebija ārēji redzami simptomi. Tad lūdzu Dievam piedošanu: „Dievs piedod, ka es kā Izraēls teicu, ka Ēģiptē mums bija vismaz ķiploki u.c. lietas.” Arī vīrs man nākošā dienā teica: „Bet tam willibrandam tak...” Un es viņu pārtraucu: „Nesaki neko, mēs nevaram atgriezties “Ēģiptē”!” Vasarā mēs bijām vēl arī slimnīcā, jo viņai bija vēl blakusdobuma iekaisums un puse galvas sapampa. Klepus, kas izraisīja elpas trūkumu bija briesmīgs, naktīs viņai gulēju blakus un sirds žņaudzās kopā, kad dzirdēju, kā viņa mokās ar elpas trūkumu. Šoruden viņa 2 mēnešus noslimoja un lietoja zāles, kuras ilgi nevar lietot - ventolīnu lielos kvantumos. Nomainījām dīvānus, izņēmām paklāju, noņēmām mīkstās mantiņas(visu, ko cilvēcīgi varējām izdarīt) un likās jābūt visam kārtībā, bet nē! Pirmdien pamatīgas iesnas, otrdien viņa atkal klepo un viss sākas no jauna! Kamēr man atnāca atklāsme, cik pretīgs ir velns! Mūsu draudzē ir kavrolīns (paklājs), kurš gadiem ejot jau ir pilns ar putekļiem un svētdienās Kika ar bērniem tur spēlējas un tad pirmdien ir iesnas, otrdien jau pamatīgs klepus. Tā kā Dievam biju lūgusi, lai Viņš man dāvā bērniņu(pie kura nevarēju tikt, kad nebiju kristiete), tad es Dievam solīju, ka vedīšu bērnu uz svētdienskolu. Tāpēc nevarēju nevest (man bija jātur solījums) un pāriet uz citu draudzi, tas nav risinājums. Jēzus neapgāja krustu, lai atvieglotu savas ciešanas, bet uzvarēja caur ciešanām un Dievs Viņu paaugstināja. Zinu, ka arī man ir jāsakauj šis ,,Goliāts” Tā Kunga Vārdā un tad rakstīju uz jūsu draudzi, lai aizlūdzat. Lūdza arī mūsu draudze, bīskaps, es aicināju visus, kuri uz to brīdi varēja, jo lūgšanām ir milzīgs spēks! Tad nākamās ceturtdienas dievkalpojumā pamanīju, ka Kikai acis asaroja, bija sarkanas, arī deguns aizlikts, neizturēju, paņēmu meitu un braucu uz mājām, bet vīrs palika dievkalpojumā. Iesēdos mašīnā un tur skanēja 91. psalms, dziesma krievu valodā, tad atkal prasīju Dievam, lai piedod manu mazticību! Tagad Kristiāna turpina iet uz draudzi. Pateicoties lūgšanām, un rakstuvietām par dziedināšanu, kuras man atsūtīja, astmas lēkmes vairs nav bijušas. Skaļi pasludinu rakstuvietas ikreiz, kad mājās sākas klepus. Slava Dievam! Vienā no tām reizēm, kad skaļi teicu Kikai, ka Jēzus brūcēs tu esi dziedināta un turpināju lūgt, Kika mani paņēma pie rokas un teica: „Mammīt, man jau labāk, man nesāp!” Bija cilvēki, kas centās teikt, ka Kristiānas slimībai ir saistība ar okultismu, bet es to noraidīju, jo tas, kas ir manī, ir lielāks. Gribas teikt, kā Ījabs sacīja: „Ja es pieņēmu visu labo, kāpēc lai nepieņemu arī šo!” Es zinu pret ko man jācīnās, tas ir velns, kurš negrib, lai es eju uz draudzi un tāpat kā willibrandu Dievs pakāpeniski dziedināja, tā arī ar šo slimību Jēzus tiks galā! Prasīju arī Dievam,- par ko man šis viss? Vai es neapzināti grēkoju? Meklēju atbildi Bībelē un atradu to stāstā par cilvēku, ko Jēzus dziedināja, un uz jautājumu par kādiem grēkiem, tas viņam ir, atbilde bija:”Ne viņa māte, ne tēvs, ne viņš pats nav grēkojuši, bet Dieva brīnumiem pie viņa vajag parādīties!”(neatceros konkrēti rakstu vietu) Dievs ir brīnišķīgs un Jēzū mums ir uzvara, un tiem, kas uzvar pieder mūžīgā dzīvība! Kamēr rakstīju liecību, Kika sāka pamatīgi klepot un atkal sākām abas lūgt un klepus aizgāja! Es saprotu, cik ļoti velns negrib, lai liecinām par Dieva varenajiem darbiem, bet tā ir patiesība – Dievs ir varens un Viņa darbi vareni! Lūgšanām ir spēks!