,,Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Jāņa ev.14:27

Miers.... Tas bija kaut kas, ko es neizpratu, bet ilgojos pēc tā daudzus gadus. Šī vārda dziļākā būtība man bija sveša. Laiks no 1995. līdz 1996. gadam manā dzīvē bija visšausmīgākais un smagākais. Katru dienu mana sirds trīcēja un drebēja bailēs, jo nezināju, kā šodiena beigsies – ar lamām, nievām, pārmetumiem, sitieniem vai labākajā gadījumā pilnīgu ignorēšanu no tā cilvēka puses, kuram blakus man vajadzēja justies pasargātai, saprastai un mīlētai. Atceros dienu, 1995. gada beigās, kad stāvēju mājās pie loga un ilgojos pēc miera, pēc klusuma savā sirdī un dzīvē. Nāca domas, ka to var iegūt ļoti viegli – vienkārši aizejot... (kastītē zāļu daudz). Bet slava Debesu Tēvam, ka Viņš redz visu un visus!

1996. gads atnāca manā dzīvē ar Dieva mīlestību. Mani uzaicināja uz Ziemassvētku vakaru draudzē, kura vēlāk kļuva arī mana draudze. Dievs caur saviem kalpiem deva iespēja iepazīt Viņa bezgalīgo žēlastību. Viņš atnāca un pilnībā izmainīja manu dzīvi. Varbūt tajā brīdī tās lietas, kas risinājās, likās neizprotamas, bet Dievs jau zina, kā vajag... Dievs atbrīvoja mani no bailēm, no tumsas un deva pārpārēm Savu mieru. Tajā 1996. gadā es pieņēmu Jēzu savā sirdī un ne mirkli to neesmu nožēlojusi. Visus šos gadus Debesu Tēvs tik neparasti mani ir vadījis, mainījis un mācījis. Brīžiem grūti izprast Viņa nodomus. Un viss, kas notiek manā dzīvē ir tikai par svētību man pašai un mīļajiem, kas man ir apkārt. Debesu Tēvs piepilda tik daudzas manas ilgas, Viņš tik neparasti atbild uz maniem sapņiem un lūgšanām. Kaut vai tas, ka es atkal pēc ilgiem gadiem esmu atpakaļ Ogrē un dzīvoju pilsētā, kurā es ļoti vēlējos dzīvot, bet tas jau ir cits stāsts. Katru dienu Dievs turpina man izrādīt Savu mīlestību, Viņš piepilda manas vajadzības, gan lielās, gan it kā nenozīmīgās. Viņam ir svarīgas visas manas dzīves sfēras. Mana lielākā vēlēšanās vienmēr ik brīdi atrasties Dieva tuvumā.