Kad jau daudzi ir liecinājuši par Dieva darbu savā dzīvē, tad arī es vēlos aprakstīt dažas situācijas no savas dzīves. Gribu uzsvērt, ka Dievs darbojas katra cilvēka dzīvē, neskatoties uz to, vai esam iepazinuši Viņu un Viņa Patiesību, vai vēl nē.
,,Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Jāņa ev.14:27 Miers.... Tas bija kaut kas, ko es neizpratu, bet ilgojos pēc tā daudzus gadus. Šī vārda dziļākā būtība man bija sveša. Laiks no 1995. līdz 1996. gadam manā dzīvē bija visšausmīgākais un smagākais. Katru dienu mana sirds trīcēja un drebēja bailēs, jo nezināju, kā šodiena beigsies – ar lamām, nievām, pārmetumiem, sitieniem vai labākajā gadījumā pilnīgu ignorēšanu no tā cilvēka puses, kuram blakus man vajadzēja justies pasargātai, saprastai un mīlētai. Atceros dienu, 1995.
Vēlos jums līdzdalīt notikumus, kas notikuši sakarā ar mūsu dēliņa Robertiņa ienākšanu pasaulē.Grūtniecība noritēja ļoti labi, ar izņēmumu, ka grūtniecības 36.nedēļā izslimoju gripu . Esot grūtniecības trešajā mēnesī, redzēju sapni, ka mazulis būs puisītis. No rīta piecēlos un pastāstīju to vīram, nu vajadzēja arī vārdiņu..... Pēc kāda neilga laika lasīju žurnālu ,,Tikšanās”, kāda cilvēka dzīvesstāstu un pie viena teikuma apstājos: ,,man ir divi dēli – Jānis un Roberts”! Tik tālu arī šajā lasījumā tiku, jo nevarēju tālāk par vārdu Roberts palasīt. Gaidīju vakaru, kad mājās atgriezīsies vīriņš, lai varētu pajautāt viņa domas par vārdu Roberts.
Es vēlētos par sevi jums nedaudz pastāstīt. Es neesmu parasta meitene. Jo kā es varu būt parasta, ja man ir Jēzus? Es nevaru būt parasta, jo Jēzū es esmu īpaša, ļoti īpaša!
Lai šo atziņu saprastu, man bija nepieciešams ilgs laiks un Dieva vadība. Galvenokārt tāpēc, ka es nespēju sevi uzskatīt par skaistu cilvēku, par kaut ko īpašu. Mana figūra pēc manām domām bija tālu no perfektas figūras. Lai gan apkārtējie bieži teica, ka es esmu skaista un brīnišķīgs cilvēks, tomēr man pašai bija ļoti grūti tam noticēt. Viss manā dzīvē gāja uz slikto pusi. Arī manas attiecības ar Dievu nebija tās labākās. Lūgt es lūdzu, gāju uz dievkalpojumiem, bet lasīt Bībeli man bija diezgan grūti. To paņēmu rokās kādas trīs reizes mēnesī.
Ogres apustuliskajā draudzē „Vārda Spēks” esmu 3 gadus. Uz draudzi pirmo reizi atnācu 2007. gada 18. februārī. Iesākums. Vispār par draudzi uzzinājām no kādas mūsu paziņas, senas mammas draudzenes. Viņa jautāja, kurā draudzē mēs ejam. Mamma sacīja, ka braukājam uz Lielvārdi, tā bija mūsu pastāvīgo apmeklējumu vieta, jo tās draudzes mācītājs mūs laulāja un tur mēs būtībā atgriezāmies pie Dieva. Tad Gaida mums sacīja, ka esot dzirdējusi Latvijas Kristīgā radio mācītāju Agri Ginko, laikam vakara svētbrīžos, esot no Ogres, tikai nezināja draudzi, kur atrodas. Viņai ļoti patīkot, esot dedzīgs un patiess Dieva vīrs. Izdomājām atrast, kur tas ir.
Liecība varētu saukties trīs vienā. Šodien braucu uz Skrīveriem, vedu mammīti no acu ārsta. Viņai uztaisīja operāciju otrai acij un te jau ir divas liecības. Pirmkārt, lūdzu Dievam, lai dod iespēju izoperēt mammai otru aci un Dievs to ir devis. Otrkārt, pirms operācijas aizlūdzu un daktere pārbaudot aci pēc operācijas teica, ka rezultāts ir vienkārši brīnišķīgs un tā ļoti labi izdevusies, kaut gan viņa neesot likusi nekādas cerības uz normālu rezultātu. Un trešā liecība - pa ceļam uz Skrīveriem, man pretī braucošo fūri sāka nēsāt, tā sāka slīdēt manai mašīnai virsū. Man izdevās pamukt uz sniega vaļņa un tiku garām!
Es varētu ilgi stāstīt par Dieva brīnumiem, ko esmu piedzīvojis. Bet šī ir mana liecība par to, kā Dievs mani izglāba. No jaunības sāku lietot alkoholu. Dzīvoju dzīvi bez lieliem mērķiem. Arī skolā biju slikto zēnu līderis. Ar to nelepojos. Tā es pamazām grimu šajā purvā. Kad jau bija ģimene un dēls, turpināju vieglprātīgi uzvesties. Piemēram pārkāpu laulību. Tā ejot šo ceļu, stigu arvien dziļāk. Atstāju ģimeni, aizgāju pie kādas vieglas uzvedības sievietes uz Bausku.
Pateicieties Tam Kungam, piesauciet Viņa Vārdu, sludiniet tautu starpā Viņa darbus! Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem! Slavējiet Viņa svēto Vārdu! Lai priecājas visu sirdis, kas meklē To Kungu! Meklējiet To Kungu un Viņa spēku, vienumēr meklējiet Viņa vaigu! (Ps.105:1-4)
Esmu piedzimusi katoļu ģimenē 1947.gadā. Mana mamma stingri turējās pie baušļiem un arī mūs, savus bērnus tā mācīja. Viņa bija vienkārša, laipna, viesmīlīga, nevienam nedarīja ļaunu – ne vārdos, ne darbos un arī mūs ik dienas pamācīja, kādiem ir jābūt savā dzīvošanā. Uz baznīcu gājām ļoti reti, uz Ziemassvētkiem un Lieldienām, bet mājās katru vakaru pirms gulētiešanas skaitījām lūgšanu.
Esmu vienkārša meitene ar maigu sirdi, skaistu dvēseli un patiesiem nodomiem. Esmu tāda kādu Dievs mani radīja, un ļauju, lai Dievs mani maina tādu, kādu Viņš vēlās mani redzēt...
Patiesībā es zinu, ka Dievs mani ir radījis, jo mamma, mani gaidot, par to neapzināti lūdza. Viņa zināja, ka būs meitene un cerēja, ka ar zilām acīm, gaišiem matiem un skaistu balsi.. Un tā arī notika. Es zinu, ka tur ir Dieva pirksts.
draudze Vārda Spēks
Kad jau daudzi ir liecinājuši par Dieva darbu savā dzīvē, tad arī es vēlos aprakstīt dažas situācijas no savas dzīves. Gribu uzsvērt, ka Dievs darbojas katra cilvēka dzīvē, neskatoties uz to, vai esam iepazinuši Viņu un Viņa Patiesību, vai vēl nē. 
.preview.jpg)
