Ogres draudzē „Vārda Spēks” esmu 3 gadus. Uz draudzi pirmo reizi atnācu 2007. gada 18. februārī.  Iesākums. Vispār par draudzi uzzinājām no kādas mūsu paziņas, senas mammas draudzenes. Viņa jautāja, kurā draudzē mēs ejam. Mamma sacīja, ka braukājam uz Lielvārdi, tā bija mūsu pastāvīgo apmeklējumu vieta, jo tās draudzes mācītājs mūs laulāja un tur mēs būtībā atgriezāmies pie Dieva. Tad Gaida mums sacīja, ka esot dzirdējusi Latvijas Kristīgā radio mācītāju Agri Ginko, laikam vakara svētbrīžos, esot no Ogres, tikai nezināja draudzi, kur atrodas. Viņai ļoti patīkot, esot dedzīgs un patiess Dieva vīrs. Izdomājām atrast, kur tas ir.  Iegāju internetā, ierakstīju google.com „Agris Ginko” un atradu adresi. Atnācām. Tas bija īpašs dievkalpojums priekš manis, tas bija nākamais pagrieziena punkts manās attiecībās ar Dievu. Jaukais Dieva plāns! Iesākumā Agris kādu laiku nebija, jo pēc tās svētdienas devās uz Angliju, bet mēs diezgan regulāri nācām, jo bija iespēja dzirdēt J. Ozolinkeviču, T. Tālbergu.

Šaubu periods. Gāja laiks un radās kādas aizdomas. Pirmkārt, kāpēc nav Sv. Vakarēdiena?! Laikam nebijām bijuši 1. mēneša svētdienās, jo, manuprāt, Sv. Vakarēdienu nebijām baudījuši pāris mēnešus. Bijām pieraduši, ka tā ir neatņemama sastāvdaļa katrā dievkalpojumā, uzskatīju to par svarīgu (lai gan personīgi Sv.Vakarēdiena nozīmi sapratu vēlāk). Izdomājām, ka aiziesim vēl vienu reizi un noskaidrosim kāpēc nav, kā arī lūdzu Dievu: „Kungs, apstiprini, ja šeit viss ir kārtībā!” Viņš apstiprināja, nākamā reize bija mēneša 1. svētdiena un bija Sv. Vakarēdiens. Otrkārt, lūgšanas mēlēs. Man personīgi bija lieli aizspriedumi pret to. Es nesapratu, kā tas ir un savā ziņā baidījos no tā. Dievs brīnišķīgā veidā bija „aizvēris” manas ausis un iesākumā šajā draudzē nedzirdēju kādu lūdzam mēlēs. Man tai brīdī pilnīgi pietika jau ar to, ka bija skaļas lūgšanas. Pēc laika sāku dzirdēt, ka draudzē daži lūdz mēlēs. Skatījos ar aizdomām uz tiem cilvēkiem, bet tā kā nebiju dzirdējusi, ka to dara Agris, samierinājos. Atceros, ka vēl mājās par to runājām, apmēram tā – paldies Dievam, ka vismaz Agris nerunā mēlēs. :D Pagāja vēl laiks un izdzirdēju, ka Agris tomēr to dara. Tas nebija patīkams pārsteigums. Dievam gan izdevās rast man mierinājumu – viņš to vismaz dara klusām. Tā pamazām Dievs mainīja manus uzskatus, Dievs skaidroja, mācīja un beigās es lūdzu Dievu, dāvā man šo dāvanu. Viņš to arī dāvāja. Tā ir svētība!

Izvēle. Visgrūtāk mums bija ar izvēli, kurā draudzē palikt, tāpēc gājām uz abiem dievkalpojumiem, no rīta Lielvārdē, pēcpusdienā Ogrē. Abās bija savi plusi un mīnusi. Iesākumā tas netraucēja, vēlāk aizvien skaidrāk jutu, ka Dievs vēlas, lai es pieņemu lēmumu. Lai iegūtu neitrālu viedokli, aprunājos ar pavisam citas draudzes mācītāju un viņš man diezgan nopietni teica: „Jums ir jāpieņem lēmums! Ilgi nevar stāvēt divās laivās vienlaicīgi, kādā brīdī tomēr var iegāzties ūdenī.” Lēmumu nepieņēmu, visu savā ziņā sakārtoja apstākļi. Mums bija jāpārdod mašīna, līdz ar to braukšana uz Lielvārdi tika atlikta. Tātad paliku šeit. Atceros, ka viens no draudzes vīriem man teica, ņem pieteikumu, paraksti to un stājies draudzē. Es teicu, ka nekādā gadījumā. Man tas nav vajadzīgs. Vienā citā reizē mani mēģināja pārliecināt, ka vajag iestāties draudzē un pēc mūsu sarunas gandrīz tas cilvēks, kurš ar mani runāja, pats izstājās. Man joprojām bija savi dzelžaini aizspriedumi pret būšanu draudzes ruļļos. Lēmums. Turpinājām nākt uz šo draudzi, bet Dievs aizvien skaidrāk sāka runāt uz mani, skaidrot man, ko nozīmē būt draudzē kā apmeklētājam, ko nozīmē būt draudzē kā loceklim. Sāku apzināties cik tomēr nozīmīga loma ir draudzei manā dzīvē. Sāku apsvērt lēmumu par iestāšanos draudzē. Es ļoti nopietni pievērsos šai tēmai. Lūdzu par to, domāju. Kādā reizē biju aizbraukusi uz „Prieka Vēsts” dievkalpojumu un tur pēc mācītāja uzrunas, viena sieviete pagriezās pret mani un teica – šī ir vislabākā draudze Eiropā, mums ir vislabākais mācītājs pasaulē. Es pasmaidīju un sev teicu: „Es arī gribu tā teikt! Es arī gribu tā teikt par savu draudzi un par mācītāju!” Tās kļuva par manām ilgām. Es sapratu, ka vēlos tiešām iestāties draudzē, ka vēlos iesaistīties kalpošanā, atbalstīt to visādos veidos, materiāli, praktiski utml.. Tad jautājums, bet kura tad ir tā draudze, kurā man būt, kļuva pavisam aktuāls. Īsi pirms draudzes „Vārda Spēks” 18 gadu jubilejas šķita, ka zinu, kura būs mana draudze. Pasākuma dienā, es biju pārliecināta, ka šī ir mana pēdējā diena šajā draudzē. Dievs domāja savādāk... Jubilejas pasākums apgrieza pilnīgi visu otrādi... un atkal paliku uz jautājuma zīmes. Vēl tagad atceros cik ļoti mani Svētais Gars uzrunāja par to redzējumu, kas tika dots caur katru, kas sacīja uzrunas tajā dienā. Tad nolēmu, ka vajadzētu izrunāties ar Agri. Runājāmies un es atceros, ka vēl teicu viņam šos vārdus: „Es arī gribu teikt, ka man ir vislabākā draudze un vislabākais mācītājs pasaulē!” Gribu uzsvērt, ka Agris pilnīgi ne ar vienu vārdu necentās pārliecināt mani palikt. Vienojāmies tikai par to, ka es vēlreiz nākšu Dieva priekšā, lai būtu pilnīgi pārliecināta par to, kur man jābūt. Dievs ilgi nekavējās un iedeva atbildi skaidru un nepārprotamu. Dievs parādīja man kādas lietas un es pilnīgi sapratu – jā, Kungs, es palieku! Pagājušā gada rudenī parakstīju pieteikumu par iestāšanos draudzē un ļoti nopietni uztveru savu izvēli. Es to salīdzinu ar derību, - priekos un bēdās, laimē un nelaimē, uzticīgi, līdz galam. Ziemā bija kāds nopietns uzbrukums manai izvēlei, bet paldies Dievam, ka Dievs atklāja, ka tās domas, kas ir atnākušas nav no Viņa un paldies Dievam arī par šo pieredzi, jo tas man parādīja cik mums ir jābūt modriem, ka „neuzķeramies” uz velna viltībām. Sātans zinādams, ka atklāti viņš vairs ar mani neko nevar izdarīt, centās mani iespaidot pilnīgi negaidītā veidā.

Izaugsme. Kad sāku nākt draudzē, Dievs mācīja mani lūgt. Soli pa solim, iesākumā klusām pie sevis draudzes sapulcēs, mājās pārsvarā lūdzu tikai Tēvreizi. Man patika nākt uz rīta lūgšanām. Domāju, ka vislabākās lūgšanas ir draudzē, bet Dievs mani pacietīgi aicināja nākt pie Viņa kambarī. Tagad es zinu, ka nav nekā labāka, kā būt divatā ar To Kungu. Tās man ir īpašas reizes, tās ir īstās lūgšanas, pilnīgi patiesās un atklātās sarunas. Varētu teikt, nu ko, tad jau man draudzi vairs nevajag, Svētais Gars runā personīgi, bet tas interesantākais ir tas, ka gluži otrādi – jo vairāk esmu lūgšanu kambarī, jo vairāk Dievs runā par draudzi. Manuprāt, izmaiņas, ko Dievs veic mūsu personībā un dzīvē ļoti ietekmēs mūsu attieksmi arī pret draudzi.

Pakļaušanās autoritātēm, paklausība. Es Dievam lūdzu: „Kungs, es vēlos Tev paklausīt, es vēlos Tev uzticēties, es vēlos būt Tev padevīga un pazemīga!” Un Dievs uz to atbildēja pavisam vienkārši: „Dari to!” Tu man paklausi, kad klausi vīru, kad paklausi draudzes vadītājam, valdībām un varām, tagad arī man ir priekšnieks, kuram paklausīt. Uzskati sev cilvēkus apkārt, aplūko, kas šodien Tev ir autoritātes, kuras es esmu ierakstījis Svētajos Rakstos. Paklausība nav tikai kaut kam neredzamam vai kādam garīgam likumam... gluži tāpat... kā Tu vari mani - Dievu mīlēt, ja nemīli savu tuvāko! Tāpat ar uzticību, padevīgumu, pazemīgumu. Ja es nemācēšu paklausīt mazās lietās, kā gan es varēšu paklausīt lielās lietās? Es gribu redzēt lielas zīmes, bet vai zīme, ka es spēju paklausīt savam vadītājam nav man liela svētība?! Vai tā jau nav zīme, ka es eju uz priekšu, lai piedzīvotu Dieva Spēku savā dzīvē?! Es vēl joprojām atceros, kā Modris Ozolinkevičs teica, kā viņu Svētais Gars māca paklausīt. Viņš gājis pa ielu un Sv. Gars licis pacelt nomestu papīru. Modris aizgājis tālāk, nodomājis, kāpēc man jāpaceļ papīrs, es taču to nenometu utt.. Sv. Gars turpināja mudināt: „Aizej un pacel papīru!” Modris tik ilgi cīnījies, beigās atnācis atpakaļ, pacēlis papīru un iemetis miskastē. Tad Sv. Gars teica: „Tu saki, ka gribi, lai es Tevi vadu, saku, kas Tev jādara, bet Tu pat nevarēji pacelt papīru bez cīņas ar mani!” Padomājiet par to! Mēs esam draudzes locekļi, mums Dievs ir devis autoritāti – draudzes mācītāju – Agri. Dievs ir ielicis savu kārtību draudzē un, manuprāt, draudzes dzīvē viens lielisks piemērs, kā paklausīt Dievam, ir paklausīt draudzes mācītājam. Patīk mums tas vai nepatīk, bet Dievs ir izredzējis Agri un devis viņam to, ko Viņš nav devis mums. Dievs nekad nedos atklāsmes mums kā draudzes locekļiem, ja Viņš tās nebūs atklājis mācītājam. Vēl vairāk, ja atklāsmes radīs šķelšanos, tad uzdrošinos apgalvot, tās nemaz nebūs no Dieva nākušas. Mums Dievs ir devis garīgu skolotāju, ir devis draudzei savu redzējumu. Tas nenozīmē, ka Agris ir vienīgais mācītājs, ka šī ir vienīgā pareizā draudze. Tas tikai nozīmē, ka Dievs ieliek mūs katru savā vietā, konkrētai misijai. Ja šodien es esmu šeit, tad es zinu kāpēc. Tā kā es ticu, ka Dievs ir devis garīgu virzību draudzei, tad es uzticos Agrim, ka viņš mūs ved pareizā virzienā un es vienkārši paklausu, pat tad, ja kādas lietas man nav skaidras, pat tad, ja redzu, jā, arī mūsu mācītājam ir cilvēciskie trūkumi, bet Dieva darbs jau vēl nav galā ne pie viņa, ne pie manis, ne pie jums. Dievs lieto mūs tur, kur viņš jau šodien var lietot, kur vajag pie mums piestrādāt, tur Viņš to arī dara un turpinās darīt. Es domāju, ka mums kā draudzes locekļiem, draudze ir jānoliek pirmajā vietā, tai būtu jābūt svarīgākai par kalpošanām citās draudzēs, organizācijās, ir jābūt svarīgākai par garīgajām aktivitātēm – konferencēm, semināriem u.c.. Es protams šeit nerunāju par prioritātēm, kas ir mūsu dzīves pamatā – attiecības ar Dievu, ģimeni un darbs. Kādu laiku atpakaļ mani uzaicināja kā tulku kalpot Jaunajā Paaudzē, atbrīvošanas kalpošanā. Pirms pieņemt šo lēmumu, es jutu pamudinājumu pajautāt mācītājam vai viņš dod savu svētību. Toreiz es uzreiz nepaklausīju, saruna ar mācītāju man sanāca tikai tad, kad biju jau pateikusi: „Jā!”. Es ņēmu dalību tajā pasākumā, Agris arī svētīja, bet iekšēji bija pārliecība, ka nebiju rīkojusies saskaņā ar pamudinājumu. Pēc īsa laika atkal bija situācija, kad mani aicināja kalpošanā un automātiski atbildēju: „Runāšu ar savu mācītāju, ja viņš atļaus, tad iešu!”. Parunāju ar mācītāju, viņš deva savu atļauju un zināt es sajutos pavisam citādi nekā parasti. Man likās, ka esmu panākusi soli tuvāk Tētim. Man likās, ka ar šo mazo paklausības soli, esmu pagodinājusi Dievu un man bija liels prieks par to. Esmu arī turpmāk apņēmusies ievērot šo principu ne tāpēc, ka man nebūtu savas galvas uz pleciem, ne tāpēc, ka man nebūtu attiecības ar Dievu, bet tāpēc, ka Dievs ir mani tā uzrunājis un es vienkārši gribu paklausīt. Es domāju, ka tā ir dievišķa kārtība un, ka tas mums ir tikai par svētību. Vēlreiz atkārtošu, ka Dievs mūsu draudzei ir devis konkrētu uzdevumu un lai to piepildītu mums ir vajadzīga vienprātība un VIENS GARS. Mozus grāmatā mums ir atstāta liecība par to. Mozum brīdī, kad viņam bija grūti vienam vadīt Israēlu sauca uz Dievu pēc palīdzības. Dievs viņam atbildēja: „Es došu palīgus. Es ņemšu no TAVA GARA un došu to vēl 70 vecajiem.” Es domāju, ka vārdi „no TAVA GARA” apliecina to, ka lai ietu vienā virzienā, vajag vienprātību un vienlīdzīgu domāšanu. Es šeit nedomāju aklu pakļaušanos, bet vienprātību. Mēs saskaramies ar lietām, kas draudzes dzīvē liekas sīkumi, nenozīmīgas lietas, bet es domāju, ka Dievs tās dod viena iemesla dēļ – mācieties paklausīt mazās lietās un tad es jums došu lielas lietas! Paklausība un uzticība ir īpašības par kurām Dieva Vārds runā ļoti daudz. Es tagad nereklamēju mācītāju vai draudzi. Es vienkārši liecinu par to, kā Dievs mūs maina. Dievs šo trīs gadu laikā mani – pilnīgu draudzes skeptiķi, cilvēku, kam likās, priekš kam vispār vajadzīga draudze, ir izmainījis līdz tam, ka esmu draudzē, iestājos par savu mācītāju, daru visu, kur varu būt noderīga. Dievs mani ir izmainījis līdz tam, ka varu teikt, man ir vislabākais mācītājs pasaulē un šī ir mana draudze! Dieva Vārdu es dzirdēju caur Agri, tātad viņš ir līdzdalīgs manā garīgajā izaugsmē. Es zinu, ka mani veido Dievs, bet ja es nedzirdētu Dieva Vārdu dievkalpojumos, kā tad es augtu, kā tad es mācītos lūgt savā kambarī, kā es uzzinātu, ka ir lietas, ko es daru nepareizi. Jā, kambaris šodien ir neatsverama lieta manā dzīvē, bet es līdz tam nekad nebūtu tikusi, ja man nebūtu garīga skolotāja, vai ne?! Visbeidzot, mēs šeit veidojamies, bet ne jau tāpēc lai paši labi justos un liktos savās acīs svētāki, mēs tiekam veidoti, lai varētu kalpot DIEVAM. Dievam vajag mūsu sirdis, Dievam vajag šo draudzi, lai pagodinātos šajā pilsētā. Dievs nav mūs šeit ielicis, lai izveidotu mūs par svētajiem un mēs paliktu pašapmierinātībā – cik labi, ka esmu mainījusies, forši, dzīvoju tālāk... NĒ! Manas izmaiņas notiek tāpēc, lai Dievs varētu mani lietot. Es esmu pateicīga Dievam par to, ko Viņš dara manā dzīvē! Es šodien esmu labāka kā vakardien... un rīt es būšu labāka kā šodien. Dievs šodien lietoja mani vairāk kā vakardien un rīt lietos vairāk kā šodien! Slava Dievam!

Inga Skuja Ogrē, 2010. gada 6. februārī