Pateicieties Tam Kungam, piesauciet Viņa Vārdu, sludiniet tautu starpā Viņa darbus! Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem! Slavējiet Viņa svēto Vārdu! Lai priecājas visu sirdis, kas meklē To Kungu! Meklējiet To Kungu un Viņa spēku, vienumēr meklējiet Viņa vaigu! (Ps.105:1-4)

 

Tā kā šobrīd Latvijā un daudzviet citur pasaulē tiek daudz runāts par ekonomiskām svārstībām un tas skar, manuprāt, gandrīz ikvienu cilvēku, protams katru savādāk, tad mana liecība arī šoreiz par to. Vēlētos iesākt ar Dieva Vārdu. Tas ir kāds stāsts par vīru vārdā Naamans, kas bija Aramas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks, un viņš bija liels vīrs sava kunga priekšā, un viņam bija liela slava, jo caur viņu Tas Kungs bija devis Aramai uzvaru, un šis vīrs bija drošsirdīgs varonis, bet spitālīgs. Noteikti ir kāds, kas zin šo stāstu ļoti labi, bet tie, kas vēlētos to izlasīt paši, Bībelē to atradīs 2.Ķēniņu gr.5.nodaļā. Es vēlētos vairāk pievērst uzmanību būtībā tikai trīs pantiem, bet īsumā izklāstīšu notikumu gaitu, lai nezinātājs saprastu šī stāsta būtību. Tātad šis vīrs bija visādā ziņā veiksmīgs, tikai slimība bija tā, kas Naamanam radīja mokas. Kādu dienu viņam atnāca ziņa, ka ir kāds Dieva vīrs vārdā Elīsa un viņš nolēma to apmeklēt un lūgt palīdzību. Naamans, sagatavojis dārgas dāvanas, rūpīgi izplānojis braucienu, devās ceļā. „Un tā Naamans ar saviem zirgiem un ar saviem ratiem atbrauca un apstājās Elīsas durvju priekšā. Tad Elīsa sūtīja vēstnesi un lika tam pateikt: "Ej un mazgājies septiņas reizes Jordānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!"Bet Naamans sadusmojās, un viņš aizgāja un sacīja: "Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību. Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?" Un tas apgriezās un aizgāja dusmu pilns.” (2.Ķēniņu gr.5:9-12) Vārdi - redzi, es domāju – būs manas liecības pamatā, tādēļ vēlējos vilkt paralēles ar šo stāstu no Bībeles.

Tieši pēdējā laikā mēs kā ģimene izdzīvojam periodu, kad ārkārtīgi nepieciešama mūsu pašu pilnīga paļaušanās uz Dievu tieši finansiālā sfērā. Es protams negribētu teikt, ka „krīze” būtu pie tā vainīga, drīzāk to uzskatu par apstākļu sakritību, pietiekamu neuzmanību iepriekš un, jā, noteikti kā Dieva mācības stundu mums, īsto laiku, kad Tēvs vēlas iemācīt ne tikai kā vajadzētu rīkoties sadzīviski, bet arī iemācīt vispirmāmkārtām, kāds ir VIŅŠ. Jau kādu laiku nespējam laikā apmaksāt visus tekošos rēķinus, sanāk kavēties ar maksājumiem. Dieva žēlastībā izdzīvojām laiku, kad pēdējā rēķina maksājuma dienā vienmēr nauda parādījās, bija kāds darbiņš padarāms par ko samaksāja naudiņu vai ienācās ziedojums. Bijām jau pieraduši, ka viss notiek tieši tā un ne savādāk. Pateicāmies Dievam un bijām pārliecināti, ka tā būs vienmēr. Tomēr kā jau teicu šis laiks ir garām un ir labs laika sprīdis, kopš karsti lūdzam par gudrību šajās lietās. Vēlos pastāstīt vairāk par notikumiem, kas risinājušies pēdējās nedēļās. Pirmkārt, tas notika īsi pirms Ziemassvētkiem. Bijām saņēmuši svētību, lai nomaksātu automašīnas tekošo aizdevuma maksājumu, kad izrādījās, ka vēl jāatjauno KASKO apdrošināšana. Iesākumā bijām pārliecināti, ka visam jāsanāk, jo bijām rēķinājušies ar iepriekšējā gada pieredzi, ka būs iespēja maksāt pa mēnešiem, tomēr šogad mainīta kārtība un jāmaksā bija uzreiz par ceturksni. Saskaitot savas naudiņas, konstatējām, ka mums ir tieši tik cik vajadzīgs, lai nomaksātu 1.maksājumu un paliek 10 lati iztikšanai līdz Jaunajam Gadam. Samaksājām, kas jāsamaksā un turpinājām pateikties un lūgt Dievu par turpmāko. Pagāja vēl nedēļa. Konstatējām, ka ir beigusies arī obligātā apdrošināšana. Tad sāka palikt skumjāk, jo nepiemērotāks brīdis likās, ka nevar būt. Vēl nenomaksāti rēķini tā jau rindā gaida, jāēd un vēl tas, kad nav nekādu ietaupījumu un arī nekas plānots netika, ka būs. Pasūtījām 27.dec. OCTA apdrošināšanu, bet nosacījums bija, ka jāsamaksā līdz 30.dec., jo gada beigas. Savā sirdī ticēju, ka Dievs redz šo situāciju un zin, ka mums nepieciešama šī apdrošināšana, jo citādi nevaram braukt. Lūdzu protams ne tikai par šo apdrošināšanas naudiņu, bet vispār par naudu kopumā. Izmisumā saucu uz Dievu, ka man nav spēka izturēt šo spriedzi par visām šīm naudas lietām. Dievam lūdzu zīmi, ka Viņš visu kontrolē un lūdzu pēc miera savā sirdī. Zīme, ko lūdzu bija, ka tad, kad pēc lūgšanas atgriezīšos mājās, bankas kontā būtu tik naudas cik tajā brīdī būtu vajadzīgs rēķiniem. Līdzko atgriezos mājās, ielūkojos kontā un naudiņa tiešām bija ienākusi, - 5 lati. Pirmajā brīdī šķita – Dievs, es taču biju domājusi, ka šai summai jābūt visu mūsu rēķinu lielumā, kas nebūt nav 5 lati. Mums kopā vajadzēja savākt 18 latus tikai par obligātās apdrošināšanas polisi, kur vēl pārējais. Tomēr pārskatījām visus kontus, es vēl atcerējos par noglabātiem 9 jubilejas latiņiem un, saliekot visu kopā, polises apmaksai sanāca un palika vēl 2 lati maizītei. Vecgada rīts atnāca un apzinājāmies, ka nekā cita jau arī vairāk nav, kā tikai maize. No vienas puses gribējās raudāt, no otras puses tomēr bija tāda kņudoša sajūta par to zīmi, ko Dievs bija devis. Viņš apliecināja, ka kontrolē situāciju. Jā, es kā Naamans biju iedomājusies, ka visam ir jānotiek tā, kā es to iztēlojos. Bet arī šie 5 lati bija zīme. Šai naudai nebija jābūt, tas nebija ieplānots un pirms braucu lūgt (4 stundas iepriekš biju skatījusies kontā, tur bija tukšums) tās naudas tur nebija. Dievs uzklausīja lūgšanu un iedeva tik cik tas bija vajadzīgs tajā brīdī. Tā bija DIEVA dota ZĪME, Viņš nav mūs atstājis un visu zin un redz. Vēl kāds no maksājumiem, kas nomāca jau no Ziemassvētkiem bija īre par dzīvokli. Datums, kad jāmaksā bija 20.decembris, bet tādas naudiņas mums nebija un es nekādi nevarēju saņemties uzrakstīt saimniecei, ka šobrīd naudiņas nav un, ka janvārī tiklīdz ienāksies, tā samaksāsim. Lūdzu Dievu, lai viņai šī naudiņa nebūtu vajadzīga un cerēju, ka svētkos jau cilvēks būs aizņemts ar svinēšanu un mūs piemirsīs. Kādos klusākos brīžos vien aukstas tirpas pārskrēja, ko darīšu, ja viņa tomēr piezvanīs un naudu paprasīs. Ik pa brīdim iedomājos, ka vajag tomēr uzrakstīt vai piezvanīt, bet nepietika drosmes un turpināju lūgt Dievu, kaut tiešām viņai nebūtu šī naudiņa vajadzīga līdz brīdim, kamēr mums tā parādās. Vēl nekad līdz šim mēs nebijām nonākuši šādā situācijā to gadu garumā, ko šeit dzīvojam. Vienmēr bija samaksāts un nebija problēmu. Tā arī viņai nepiezvanīju, turpināju lūgt un drebēt. Pagāja svētku dienas un 2.janvārī pienāca ziņa ar jautājumu vai esam samaksājuši?! Man uznāca tāds stress, ka pilnīgi laikam šķita, ka zaudēju galvu. Biju jau pa tām dienām izdomājusies, ko darīšu, ja naudu vajadzēs un tās nebūs. Un pirmais, kas ienāca prātā bija – aizņemties. Pāris minūšu laikā sarunāju aizdevumu un pēc 10 min. nauda jau bija mūsu rokās. Tad zvanīju saimniecei un teicu, ka tūlīt ieskaitīsim kontā, ka viss būs kārtībā, aizņēmāmies. Tai dienā ieskaitīt neizdevās, jo bankām vēl turpinājās svētki un sarunājām, ka aizbrauksim uz Rīgu nākamajā dienā. Dažas minūtes pēc naudas ieskaitīšanas kontā, zvanīja saimniece un teica, ka viņa esot padomājusi un izdomājusi, ka šobrīd viņai tā naudiņa nav tik vajadzīga un steidzama, jo esot saņēmusi prēmijas un tā un šitā, un es sapratu, ka Dievs atkal īstenībā visu bija kontrolējis. Viņa arīdzan teica, ka varējām mēs pateikt, ka esam nokļuvuši tādā situācijā, ka nevaram samaksāt un būtu sapratusi.

Dievs mums atkal parādīja, bērni, es zinu, kam jūs ejat cauri. Es zinu, ka rēķini ir jāmaksā, bet es zinu arī to, ka šobrīd jūs nevarat samaksāt. Dievs varēja mūsu kontā atkal „ieskaitīt” naudu, ja nebūtu izejas, bet es sapratu, ka Viņš gribēja, lai mēs uzticamies viņam. Nav runa par naudu, par rēķiniem. Dieva prāts nav, ka mēs esam parādos un, ka velkam no rēķina līdz rēķinam. Dievs vēlas mācīt mūs, lai uzticamies Viņam kā bērni, lai esam tuvāk Viņam, lai meklējam Viņu, jo šīs dzīves lietas ir tikai nākamības ēna. Atkal mans Naamana gājiens, es domāju, ka saimniece būs dusmīga un neapmierināta, bet tā vietā man vajadzēja vienkārši pateikt viņai esošo situāciju un tikai tad pieņemt lēmumu, ko darīt. Protams tas nemaina būtību par to, ka tiklīdz naudiņa būs, tā būs jāatdod, tas maina manu attieksmi pret Dievu. Viņš visu zin un kontrolē. Dievs zin. Es ceru, ka šī liecība varētu uzrunāt jūs un celt to cilvēku ticību, kas šobrīd arī pārdzīvo grūtas situācijas savā dzīvē. Pirms Ziemassvētkiem man mīļš cilvēks atrakstīja vēlējumu – lai atnāk īpašs Ziemassvētku Brīnums!!! Mans Brīnums!!! Un tas atnāca – šīs situācijas man atļāva iepazīt manu Tēti vēl tuvāk, šīs situācijas man atļāva iepazīt kādus īpašus cilvēkus no cita skatpunkta, kas manā dzīvē blakus atrodas jau samērā ilgi. Es saņēmu savu Brīnumu – pasaku par sarkanajiem zābaciņiem un ledusskapi, kam Kāds neļauj palikt tukšam!!!

Nobeigumā vēl vēlētos minēt kādu rakstuvietu no Svētajiem Rakstiem. „Gluži tāpat kā tu nezini, kāds ceļš ir vējam, nedz arī, kā veidojas kauli grūtas sievas miesās, tikpat maz tu pazīsti Dieva rīcību, kā Viņš visas lietas veic.” (Salamans māc.11:5)

Mīliet Dievu no visas savas sirds un lai Tas Kungs jūs svētī!

Mīlestībā, Inga S. Ogrē, 2009.gada 4.janvārī