Vēlos jums līdzdalīt notikumus, kas notikuši sakarā ar mūsu dēliņa Robertiņa ienākšanu pasaulē.Grūtniecība noritēja ļoti labi, ar izņēmumu, ka grūtniecības 36.nedēļā izslimoju gripu . Esot grūtniecības trešajā mēnesī, redzēju sapni, ka mazulis būs puisītis. No rīta piecēlos un pastāstīju to vīram, nu vajadzēja arī vārdiņu..... Pēc kāda neilga laika lasīju žurnālu ,,Tikšanās”, kāda cilvēka dzīvesstāstu un pie viena teikuma apstājos: ,,man ir divi dēli – Jānis un Roberts”! Tik tālu arī šajā lasījumā tiku, jo nevarēju tālāk par vārdu Roberts palasīt. Gaidīju vakaru, kad mājās atgriezīsies vīriņš, lai varētu pajautāt viņa domas par vārdu Roberts. Kad Agris atnāca mājās, viņam to pateicu un viņš uzreiz piekrita, ka dēliņa vārds būs Roberts. Tad nu visu laiku sarunājoties ar manu punci, uzrunājām to par Robīti, Robertiņu utt.!

14.decembra vakarā devāmies uz slimnīcu, sākās sāpes. Un naktī uz 15.decembri plkst.0:23 pasaulē nāca dēliņš, vārdā Roberts. Pirmā diennakts bija ļoti laba, viņš ēda un uzvedās kā jaundzimušajam pienākas. Bet otrajā diennaktī ap kādiem plkst. 2:00 viņš palika nemierīgs un raudulīgs, sanāca, ka līdz rītam viņu nonēsāju uz rokām. Ļoti gaidīju ārsta vizīti, lai varētu pastāstīt par pārmaiņām bērna uzvedībā. Sagaidot dakteri, īpaša uzmanība bērnam netika veltīta, man tikai pateica : ,,Tas taču jums trešais bērns un vai tad nezināt, kā ar viņu jāapietas, viņam noteikti ir karsti un jānoņem cepurīte."' To arī izdarīju, bet turpināju viņu nēsāt uz rokām, jo kļuva aizvien nemierīgāks. Uz vakarpusi prasīju māsiņai: ,,Ko darīt?" Labāk bērniņam nebija, palika smagāka elpošana un parādījās stenēšana. Viņa iedeva ,,Espumisan”, domājot, ka viņu moka vēdergraizes. Tas pats turpinājās arī otrajā naktī, uz rīta pusi biju nogurusi, zvanīju vīram un teicu, ka saprotu, ka galīgi kaut kas nav labi. Prasot padomu vecmātei, man teica : jums ir pēcdzemdību depresija utt. bērns to jūt un ir nemierīgs. Palūdzu, lai viņa izsauc māsiņu, man tika paskaidrots, ka tagad notiek maiņas maiņa un māsiņa atnākt nevarēs. Bija rīts nedaudz pēc astoņiem, paspēju jau noraudāties un gaidīju, kad atbrauks vīrs. Tāda noraudājusies devos uz viesu telpu, ceļā sastopot dakteri, viņa ieraudzīja, ka esmu raudājusi, teica, ka pediatrs apskatīs bērnu, lai nomierinos. Pēc vīra apciemojuma bērnu ienesu pie pediatra, viņa apskatīja un teica, ka lai es nomierinoties, ka ar bērnu viss ir kārtībā, ka jaundzimušie tā mēdz uzvesties. Teica, ka viņam ir šķidruma trūkums organismā, jānopērk pudelīte un jādod klāt ūdens ar glukozi. Uz kādām stundām nomierinājos, bet tā kā no nākamās ēdienreizes viņš atteicās, sapratu, ka tomēr viņam nav labi (patiesībā viņam vairs nebija spēka zīst). Ap sešiem vakarā viņš nebija ēdis visu dienu jau kopš rīta, tikai dzēris ūdeni, jo no pudelītes ūdens gandrīz vai tecēja, viņam nevajadzēja tā piepūlēties kā pie krūts, bet viņam gribējās ēst!.Pasaucu māsiņu, kas ienākusi apsēdās uz gultas un sāka vērot bērniņu. Patiesībā vienīgais cilvēks, kas trīs dienu laikā veltīja uzmanību bērnam. Viņa palūdza bērnu paņemt uz novērošanu māsu istabā. Pēc pusstundas, nesagaidot māsiņas atgriešanos, pati devos uz māsu istabu. Robertiņš jau bija ievietots inkubatorā un pieslēgts pie barošanas caur vēnu. Māsiņa atzina, ka tiešām kaut kas nav labi un telefoniski konsultējās  ar pediatru. Zāles, kas viņam tika dotas, stāvokli neuzlaboja. Lūdzu, lai izsauc ārstu uz slimnīcu. Sākumā sacīja, ka ārsts nevar atbraukt, bet kad izmisīgu lūdzu, lai iedod man telefonu, māsiņa teica, ka pati sarunās, lai ārsts tomēr ierastos slimnīcā. Ap 21:00 vakarā ieradās daktere, apskatīja bērnu un nemācēja pateikt, kas viņam ir. Tika noņemtas analīzes, kas bija ļoti sliktas. Jautāju vai nevajadzētu braukt uz Rīgu, ārste sacīja, ka pati konsultēsies ar Rīgu un lems, ko tālāk darīt. Daktere, māsiņa un vecmāte visu nakti sēdēja pie bērna un lika man iet gulēt. Bet es taču nevarēju pagulēt.....ik pa brīdim apmeklēju māsu istabu, kad nācu jau plkst.5.00 no rīta, man sacīja: ,,Esam izsaukuši Rīgas ārstus, jāgaida!" Jautāju, kas tas varētu būt, ārste nemācēja neko pateikt. Piezvanīju vīram un viņš arī atbrauca uz slimnīcu. Gaidījām Rīgas mediķus, kuri ieradās ap 6.00 no rīta. Palūdza mūs kā vecākus atstāt telpu, lai varētu ārsti izrunāties. Sēdējām uz dīvāniņa ārpusē un lūdzām Dievu, jo sajūtas bija dramatiskas. Rīgas brigāde ieveda inkubatoru, Robertiņš tika slēgts tam klāt, bet organisms 2 reizes atteicās. Rīgas ārsti bija ieplānojuši jau 7:00 no rīta būt Rīgā, bet viņi ar mazuli tur nokļuva tikai 07:58. Braucot prom, mūs informēja, ka līdzi braukt nevaram, bet plkst.10:00 jāzvana uz reanimāciju. Gaidījām, kad mani izrakstīs un devāmies mājās, lai gaidītu plkst.10:00. Jau atbraucot mājās, viss iekšā plīsa uz pusēm, ieejot dzīvoklī, vecākais dēliņš Filips priecīgs skrēja pretī un prasīja: ,,Bet kur ir Roberts?" Tukšā gultiņa, drēbītes, pilnīgi viss mājās atgādināja par mazuli. Pulksten 10:00 lūdzu, lai vīrs zvana uz reanimāciju, man nebija spēka runāt. Kad viņš runāja pa telefonu, redzēju, kā viņam sāk birt asaras un viņš nolika telefona klausuli. Jautāju Agrim:,,Ko tev sacīja?" Viņš teica, ka ir smagi un viss. Klusēdams viņš aizgāja uz otru istabu un sāka raudāt. Tajā mirklī man izskrēja doma, ka viņš ir aizgājis mūžībā un Agrim nav spēka man pateikt. Jautāju: ,,Vai brauksim uz Rīgu?" Viņš teica, ka jā un mēs devāmies ceļā. Agris vēlāk sarunā teica, ka ārsti pateikuši, ka nedodot cerību, ka viņš dzīvos. Iekšēji pirmajā brīdī sašļuku un padevos visām domām, kas nāca prātā. Bet tad pēkšņi, kā zibens no debesīm nāca skaidra doma, tā nevar būt!!! Braucot runājām un sākām kopīgi atcerēties visus Dieva apsolījumus: gan par to, ka viņš ir ļoti gribēts bērns, gan par to, ka Dievs sapnī parādīja, ka tas būs zēns un arī to, ka Viņš deva tam vārdu. Tāda pavisam maza cerības liesmiņa sirdīs dega.

Ieradāmies Rīgā un devāmies uz reanimāciju. Mūs iesauca iekšā un ļāva pieiet pie Robertiņa. Viņš bija pieslēgts pie aparātiem un tajā mirklī bija tik grūti viņam pieskarties.....tas bija kaut kas, nekad nesajusts. Tad mūs aicināja uz sarunu ar ārsti. Viņa mācēja pateikt, ka bērnam ir plīsusi labā plaušiņa, konstatēta asiņošana no gremošanas trakta un elpceļiem, ķirurģiski plaušiņā tika ievietota drena un no tās izdalījās strutains saturs, tika konstatēta arī smadzeņu tūska un izraisītājs tam ir Streptakoks. Vispārējais stāvoklis Robertiņam ir galēji grūts. Cerības uz izdzīvošanu viņa nedeva, tikai sacīja: ,,Mīļie vecāki, lūdziet Dievu!" Mēs to arī darījām un sūtījām ziņu un lūdzām iestāties par mūsu mazuli arī citiem. Ar pozitīvu iedrošinājumu atbalstīja reanimācijas māsa Inta, iedrošinot, ka mazie bērni ir īpaši lieli cīnītāji, lielāki nekā mēs pieaugušie. Pateicība Dievam un reanimācijas kolektīvam par to, ka bija iespēja būt klāt bērniņam no plkst.10:00 – 20:00 vakarā. Tā bija iespēja klātienē visu laiku vērot mazuli, lūgt par viņu un skaitīt Dieva apsolījumus. Reanimācijas darbinieki piedāvāja pasaukt garīdznieku, ko mēs arī darījām. Palūdzām atbraukt mācītāju Elmāru Pļaviņu. Viņš lūdza Dievu par Robertu un svaidīja viņu ar eļļu. Pirmajās trīs dienās bija manāms uzlabojums, rentgens bija labāks. Mēs protams sapriecājāmies, bet, atbraucot nākamajā rītā, stāvoklis no jauna bija pasliktinājies. Emocionāli, tas atkal nebija viegli. Atkal tās pašas domas un asaras. Bet nākamajā dienā no rīta pieņēmu lēmumu dotiess uz dzimtsarastu nodaļu, lai piereģistrētu Robertu un izņemtu dzimšanas apliecību. Ieejot iekšā ēkā, pirmajā stāvā ir arī Ogres VSAA nodaļa, ejot tai garām, pirmais uzraksts, kas iekrita acīs bija: apbedīšanas pabalsti.....un atkal bija cīņa ar domām. Pēc tam kopīgi ar vīru, kā katru rītu braucām uz Rīgu, visu laiku lūdzot un pateicoties par to, kā ir. Stiprinājumu saņēmām arī no citiem, kas zvanīja un dalījās par to, ko no tā Kunga saņēmuši. Tā bija milzīga pleca sajūta. Un kā raksti saka: kad viens loceklis jūsu starpā cieš, citi cieš līdzi. Tas bija ļoti izjūtams un deva no jauna spēku smelties Dievā! Tajā dienā, kad stāvoklis pasliktinājās, piezvanīja Iveta  un padalījās, ka redzējusi sapni, kurā es biju kopā ar mazuli un viņam varētu būt kādi 3 mēneši. Tas bija iedrošinājums – viss būs labi. Pasliktinājuma iemesls bija, ka analīzes norādīja uz otru infekciju - Stafilakoku. Divi ,,zvēri” - Streptakoks un Stafilakoks tik mazam bērnam, kā teica ārsti, ir ļoti smagi. Cīņa par dzīvību sākās no jauna. Tikai 8. dienā viņš pats bez aparātu palīdzības sāka elpot un 10. dienā mēs tikām pārvesti no reanimācijas augšā uz nodaļu. Pirmo dzīves mēnesīti mēs nosvinējām slimnīcā un vēl pēc 2 nedēļām jau devāmies mājās. Reanimācijas mediķi atzina - brīnumbērns. Parasti bērni ar šādām diagnozēm neizdzīvo. Arī nodaļas ārstējošā ārste teica to pašu. Mēs piedzīvojām brīnumu! Rakstoties ārā no slimnīcas, uzzinājām mums nezināmu faktu, ka Ogres slimnīcā tajā rītā pirms devāmies uz Rīgu, plkst. 04:35 Robertam bija apstājusies elpošana un tika veikta sirds netiešā masāža, sakarā ar to tika izsaukta KMC brigāde no Rīgas.

Savas ģimenes piedzīvoto gribu noslēgt ar Vārdu no Svētajiem Rakstiem no 139. Psalma 16.p., kas tik dzīvs ir kļuvis manā būtībā : ,,Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.” Dievs zina visa iesākumu un visa noslēgumu, paldies Viņam par visu, visu!!!!!

Pielikumā gribu pateikties visiem tuviem un tāliem, kas bija mums klāt ejot cauri nāves ēnas ielejai: vissirsnīgākā pateicība Skuju ģimenītei, kas šajā laikā uzņēmās pieskatīt un lolot mūsu lielos bērnus, Frančeskai Leikartei, kas rūpējās par manu mīļo cilvēku vēderiem, tad kad es biju slimnīcā, pateicība bērnu slimnīcas māsai Intai par nemitīgu iedrošināšanu, reanimācijas kolektīvam par nesavtīgu darbu, Elmāram Pļaviņam par atsaucību un ierašanos slimnīcā, lai lūgtu Dievu klātienē, paldies Ogres Trīsvienības baptistu draudzei, pateicība maniem vecākiem un māsai par atbalstu, pateicība Ogres dzemdību nodaļas māsai Sarmītei par godprātīgo darbu, paldies Ivetai Ūzulei, paldies Veronikai Martinovai, paldies Valentīnai Zukovskai, paldies mācītājam Samuelam Thomasam un draudzei ,,Dieva mājas", paldies Aijai Grīnbergai, paldies Latvijas Kristīgajam Radio, kurā ik vakaru skanēja aizlūgšanas vajadzība, paldies Gunai un Stjuartam, paldies daudzajiem angļu draugiem, kuri sūtīja ziņas, paldies Ritiņai un Mudītei Mardokai, paldies Sergejevu ģimenei un Brocēnu Vasarssvētku draudzei, paldies Džonam un Margaretai, kas vairākkārt mūs apciemoja slimnīcā, paldies Kalvju ģimenei, paldies Gitai Pļaviņai, paldies Kristīnei Mālai, paldies Prāmnieku ģimenei, paldies Jevgenijam un Intai Jašiem, paldies Sīļu ģimenei, paldies Angelikai un daudziem, daudziem citiem, mēs visus nespējam pieminēt. Paldies visiem, kas rakstījāt draugos un interesējāties. Jāatvainojas, ja kādam nesniedzām atbildi, tas nebija tāpēc, ka negribējām, bet nespējām atbildēt uz daudzajām vēstulēm. Paldies visiem, kas lūdzāt, mums nezinot, mēs izjutām lielu ,,aizmuguri” no Dieva un jūsu aizlūgšanām. Dievam, lai visa slava!