Es vēlētos par sevi jums nedaudz pastāstīt. Es neesmu parasta meitene. Jo kā es varu būt parasta, ja man ir Jēzus? Es nevaru būt parasta, jo Jēzū es esmu īpaša, ļoti īpaša! Lai šo atziņu saprastu, man bija nepieciešams ilgs laiks un Dieva vadība. Galvenokārt tāpēc, ka es nespēju sevi uzskatīt par skaistu cilvēku, par kaut ko īpašu. Mana figūra pēc manām domām bija tālu no perfektas figūras. Lai gan apkārtējie bieži teica, ka es esmu skaista un brīnišķīgs cilvēks, tomēr man pašai bija ļoti grūti tam noticēt. Viss manā dzīvē gāja uz slikto pusi. Arī manas attiecības ar Dievu nebija tās labākās. Lūgt es lūdzu, gāju uz dievkalpojumiem, bet lasīt Bībeli man bija diezgan grūti. To paņēmu rokās kādas trīs reizes mēnesī. Ar laiku es sāku sevi nicināt. Paldies Dievam, ka ar mani bija mana ģimene un Dievs pie manis strādāja caur to. Dievs īstajā laikā, īstajā vietā deva viņiem īstos vārdus manai sirdij. Tajā īpašajā vakarā Dievs man lika saprast, ka man ir jāmīl sevi, jo, ja es nemīlu sevi, tad es nespēju mīlēt citus. Protams, viegli ir pateikt, "Mīli sevi", bet kā lai to izdara? Vienīgais, ko es tajā vakarā varēju darīt, bija lūgt, lai Debesu Tēvs man palīdz mīlēt sevi pašu. Tā nebija viena vakara lūgšana, tā tika atkārtota vairākkārt. Pakāpeniski mana dzīve mainījās. Sāku sajust, ka mīlu sevi, un ka esmu skaista. Arī mana garigā dzīve mainījās. Sāku regulāri iepazīt Dieva Vārdu. Sapratu, ka Dieva Vārdā ir visas atbildes!!! Jo, lai gan mana dzīve mainījās, tomēr kāda daļa manī ļoti gaidīja, lai Dievs pasaka, ka esmu skaista, un Dievs to pateica. Īstā un taustāmā veidā, caur Dieva Vārdu! "Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina." Psalms 139:14. Šie bija īstie vārdi man! Tos es sev regulāri atgādinu, lai sevi stiprinātu, jo velns jau nesēž mierā. No sirds Dievam pateicos, ka Viņš mūs mīl, ka mēs mīlam sevi un citus, ka mēs ikviens esam tik brīnišķīgi un īpaši! Gods lai mūžīgi tam Kungam!