Kad jau daudzi ir liecinājuši par Dieva darbu savā dzīvē, tad arī es vēlos aprakstīt dažas situācijas no savas dzīves. Gribu uzsvērt, ka Dievs darbojas katra cilvēka dzīvē, neskatoties uz to, vai esam iepazinuši Viņu un Viņa Patiesību, vai vēl nē.
Biju vēl jauna. Mūsu ģimene tajā laikā dzīvoja Bauskas rajonā , Mežotnes pagastā. Vēlā vakarā braucu mājās no Rīgas, no Dziesmu un deju svētkiem. Uz Bausku autobusi tik vēlu vairs nekursēja.
Iekāpu Baldones autobusā un braucu līdz Ķekavai, cerībā tālāk nokļūt ar kādu pa ceļam braucošu automašīnu līdz Bauskai. Izkāpu no autobusa Ķekavā un gāju Rīgas virzienā gar ceļa malu. Tad jutu, ka man kāds seko.Es paātrināju gaitu, un, pārbaudot situāciju, pārgāju pāri ceļam. Arī vīrietis man sekoja, sajutu bailes un satraukumu. Pārgāju atkal uz ceļa pretējo pusi, jo ieraudzīju, ka Bauskas virzienā brauc vieglais auto. Viss notika ļoti ātri. Ar izmisumu sirdī pacēlu roku, un mašīna apstājās. Arī sekojošais cilvēks bija turpat. Lūdzu šoferi, lai pa ceļam aizved mani līdz Bauskai. Diemžēl viņš ar savu ģimeni brauca tikai kādu gabalu Bauskas virzienā. Protams, ka neatteicos braukt, un izstāstīju viņiem savu situāciju uz ceļa. Kad bijām nobraukuši līdz viņiem vajadzīgajam pagriezienam, šoferis izkāpa no sava auto, un pats ,,nobalsoja” mašīnu, kurā mani aizveda līdz Bauskai. Pateicība Dievam!
Strādāju Mežotnes ciema veikalā. Kaimiņienēm vajadzēja metāla vāciņus konservu gatavošanai. Bauskas saimniecības preču bāzē vāciņu nebija. Mana draudzene strādāja Rīgā, saimniecības preču veikalā. Sarunājām, ka aizbraukšu pie viņas pēc vāciņiem. Atpakaļ braucot, man bija ļoti smaga soma. Varēju izkāpt Codes pieturā un pēc tam iet kājām 7 -8 km, bet nezinu kāpēc braucu līdz Bauskai, lai gan bija jau vēls vakars un autobusi uz Mežotni vairs nekursēja. Līdz manai mājai bija kādi 15 km. Bauska ir pilsēta kalnā. Aizbraucu līdz autoostai un nācu pa kalnu lejā ar visu ļoti smago somu., bet sirds bija viegla un priecīga. Pa ceļam vēroju, ka viena vieglā mašīna, pilna ar jauniešiem, braukā kalnā augšā un lejā, - tā vairākas reizes. Pabrīnījos un gāju vien uz priekšu. Tad mašīna piestāja man blakus, un šoferis jautāja, kurp eju. Teicu, ka dodos uz mājām, - uz Mežotni. Viņš apsolīja mani aizvest, ja nebaidos kāpt mašīnā. Teicu, ka esmu ar mieru braukt. Jaunieši aizveda mani tieši līdz mājām. Vēl viens brīnums!
Ogrē strādāju ziedu salonā ,,Ortija”, palaikam aizejot arī vakaros uz floristikas kursiem. Kādā vakarā, paņēmusi līdzi savu somiņu, devos uz Zilā kalna mežu, lai salasītu materiālus kādai nodarbībai. Klejoju no vienas vietas uz otru, laužot kādu zaru vai ziedu. Bija jau vesels klēpis, kad atskārtu, ka man nav somiņas. Kādu brīdi apsvēru somiņas saturu, - pase, dažādas kartes, apliecības, telefons, nauda ... Mēģināju meklēt, bet nevarības apziņā arvien pieauga satraukums. Tad pēkšņi jutu, ka apziņa ,,atslēdzas”, - viss palika tumšs gar acīm, pārņēma izmisums. Tas bija viens mirklis, kad zemapziņā saucu uz Dievu. Atverot acis, ieraudzīju, ka somiņa stāv turpat man līdzās... Tādas, lūk, dažas no manām liecībām, kurās Dievs parādījis savu varenību un mīlestību!
Ar cieņu, - Frančeska