Šī ir sadaļa, kas veltīta dzejai un kādām pārdomām par kristīgo dzīvi. Dzeja  ir viena no valodām, kā mēs izsakām savu mīlestību uz Dievu un cilvēkiem. Savās pārdomās un dzeju rindās ar mums dalās: Dagnija Kalve, Frančeska Leikarte un Zinaida Ezerkalne.

* * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * *

Paldies Tev, Dievs

Es lūdzu Tev,
Un Tu man atbildi, mans Dievs.
Es mīlu Tevi,
Jo Tu radīji mani un citus.

Cik bieži Tu mani glāb,
Kad man ir smagi?
Cik bieži Tu mani iepriecini,
Kad man ir skumji?

Par to es Tev pateicos,
mans Tēvs,
Jo Tu esi brīnums svēts.
Un Tava mīlestība ir manā sirdī.

Un zinu es to,
Ka paliksi Tāds uz mūžiem.
Ja nebūtu Tevis,
Tad nebūtu arī manis.

/Dagnija Kalve/

* * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * 

Noslēpumā tīts

Kad mīlestība Tava
Pār mani maigi slīd,
Kad žēlastība Tava
Man sirdī maigi mīt

Kad spožas gaismas stars
Man sirdī iemirdzas,
Kad mēness tumšā blāzmā
Man sapņos parādās.

Kad saules stariņš
Pār zemi nolaižas,
Kā upes dzidrās čalas
Pār zemi mētājas.

/Dagnija Kalve/

* * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * *

Atver acis

Atver acis, saule jau spīd,
Atver acis, putni tevi sveicina,
Atver acis, vējiņš tevi šūpo,
Atver acis, lai laime piepildās.

Atver acis, pasaule jau ir,
Atver acis, cilvēki jau smaida,
Šo laimi nevar apturēt,
Neviens, neviens, neviens pats.

Atver acis, pasaule smaida.
Jūra šalc un vēji pūš.
Atver acis, pasaule smaida,
Jo laime mūs ir aplaimojusi.

/Dagnija Kalve/

*  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  

Kāpēc tu meklē svešu dzeju,

Ja vari savu uzrakstīt,

Kāpēc tu meklē svešas ilgas,

Ja vari savas piepildīt.

Vai sveši ziedi smaržo labāk?

Vai sveša uguns sasildīs?

Tik Dieva tuvums palīdzēs,

Tev tavas ilgas piepildīt-

Tad tavā dārzā smaržos ziedi,

Kas labāki par citiem būs.

Un tavā dvēselē bez mitas

Degs spožais Dieva ugunskurs.

/Zinaida Ezerkalne 2007.g. februārī/

  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *

Šodien vēl nē,

Varbūt, ka rīt

Bet varbūt tomēr aizparīt,

Tik daudz vēl darāmā.

Daudz kur skriet

Un nav man laika

Uz Dievnamu iet,

Bet Dieva Dēls tevi

Aicina, sauc:

Pasteidzies cilvēk,

Jo laika man daudz.

Tu šodien vēl pasaulē esi,

Bet rīt varbūt pēdējo

Elpu jau dvesi

Tu nokļūsi elles dziļumā

Neviens tev tur neies palīgā

Tveries pie Jēzus nevis rīt

Bet pieķeries Viņam tagad, tūlīt.

/Zinaida Ezerkalne 2007.g. martā/

 *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  *  * 

Eseja.

Liecība par Jēzu! Šodien...

"Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību..." (Jāņa ev. 3:16) Tik ļoti Dievs mīlējis, lai es nepazustu, - Dievs ir Mīlestība! Debesīs izkaisītie zvaigžņu pulki lej pār mani debesu gaismu, un es smejos, - manā sirdī mīt Mīlestība.

Ir agrs rīts!

"Visu var tumsā pazaudēt, bet sevi, - tikai atrast..."(I.Ziedonis)

Ceļš. Vienā ceļa malā ziedošs ābeļu dārzs, - otrā, pāri grāvim aug vītoli. Esmu nogurusi un viens no kokiem aicina mani. Es piespiežos pie raupjā stumbra un koks dod man savu siltumu. Esmu laimīga. Mans eņģelis mani izvilinājis pastaigā ziemā. Drīz būs Ziemassvētki. Rokās nesu degošu sveci, sargājot to no vēja elpas. Koki piebiruši ledus kristāliņiem un mirdzošām sarmas pārsliņām. Klusa, rāma Dieva balss.

Eju... Laimīga. Vēlos runāt ar Jēzu. Mēs esam pulciņā, - divpadsmit. Zemojos, pateicos, likās, - mirstu... Esmu klusa un mierīga, - brīnumu pilna. Kopā ar Eņģeli iekāpju ūdenī, manas asaras saplūst ar dzidro ūdeni. Peldu, peldu, smejos un raudu. Es zinu, kad izkāpšu malā, būšu pārradīta. Jonas zīme, - jo nekāda cita zīme mums netiek apsolīta. Trīs dienas, trīs pateicības dienas. Ielās skan bazūnes skaņas, - manai atdzimšanai. "Gods Dievam Augstībā, miers virs zemes..."(Lūkas ev.2:14)

Eņģeļu koris, paradīzes vējš, - miers! Jēzu, es mīlu Tevi, - no visas savas sirds, dvēseles un spēka! Dievs ir miris par mani, lai es nepazustu! Baltajā sniegā lāso sārtas asins lāses, Jēzus asinis, - par mani, par maniem grēkiem! "Es esmu melna, bet tiešām mīlīga, Jūs, Jeruzālemes meitas, kā Kedara lauku mitekļi, kā Salamana paklāji. Neskatieties uz mani, ka es esmu tik melna, jo saule mani tā nodedzinājus! (Salamana Augstā dz. 1:5-6) "Aleluja! Teici to Kungu mana dvēsele!" ( Ps.146:1) "Teiciet Viņu par Viņa lielajiem darbiem, teiciet to Kungu Viņa varenās godības dēļ! (Ps. 150:2) "Visi, kam dvaša, lai slavē to Kungu! Aleluja!" ( Ps.150:6)

/Frančeska Leikarte 2008.g. decembrī/